Pūķa ēna. Ieslodzījuma - Edgars Auziņš
- Категория: Фантастика и фэнтези / Героическая фантастика
- Автор: Edgars Auziņš
- Страниц: 73
- Добавлено: 2024-05-08 07:34:04
Pūķa ēna. Ieslodzījuma - Edgars Auziņš краткое содержание
Прочтите описание перед тем, как прочитать онлайн книгу «Pūķa ēna. Ieslodzījuma - Edgars Auziņš» бесплатно полную версию:Katram pūķim ir vajadzīga Ēna, lai paliktu cilvēks un valdītu. Dimanta pūķis apgalvo, ka es esmu viņa Ēna. Draud, ka nekad mani neatlaidīs. Ar maģiju pat pieķēdēja mani, un tagad es esmu viņa gūsteknis. Taču es atradīšu ceļu mājās, jo man ir palicis kaut kas ļoti svarīgs. Daļa manas sirds, bez kuras es nevaru izdzīvot. Ja tas nozīmē ieviest kārtību pūķu valdījumā, es esmu gatavs to darīt. Lai maģiskais zobens man palīdz!
Pūķa ēna. Ieslodzījuma - Edgars Auziņš читать онлайн бесплатно
Edgars Auziņš
Pūķa ēna. Ieslodzījuma
1. nodaļa. Pūķi neeksistē!
Vasilina Vjuga, joprojām tikai sitiens un garām
Nezināms kur…
Pūķi neeksistē!
Milzu lidojošo ķirzaku esamība ir pretrunā ar fizikas, dabas un loģikas likumiem. Veselais saprāts, beidzot! Vai tā nav?
— Celies! Mosties, kam es saku! — pierunāju sevi cerībā, ka murgs beigsies.
Bet sapnis nebeidzās, un pretruna joprojām raudzījās no tumsas kā dzintara apakštasītes un negrasījās man piekrist. Un es darīju to pašu, atbildot, baidīdamies novērst skatienu. Kaut kur manā prātā bija doma, ka dzīvniekiem nevajadzētu tik vērīgi skatīties acīs. Tas ir izaicinājums. Agresijas akts.
Aukstā grīda, uz kuras gulēju pilnīgi kaila, neveicināja domāt. Mazie oļi ierakās manā ķermenī, radot papildu diskomfortu, bet man bija bail kustēties. Ko darīt, ja pūķis uzbrūk?
Nu vai nav stulbi? Es guļu, bet man joprojām ir velnišķīgi bail, bet es nevaru pamosties…
— A! — es iekliedzos un centos rāpot prom, balstoties uz elkoņiem, kad milzu ķirzakas milzīgā galva virzījās uz manu pusi, izpletinot nāsis.
Ēdiet to! Kā dzert, lai viņš to apē!
Viņa aiz bailēm aizvēra acis un pat pārstāja elpot, izliekoties par mirušu. Es domāju, ka esmu kaut kur lasījis, ka beigta gaļa nepiesaista plēsējus. Interesanti, vai tas darbojas ar pūķiem?
Ķirzaka sāka uzmanīgi šņaukt mani no galvas līdz kājām un aizmuguri, pārlejot ar karstu elpu kā tvaiku. Labi, ka nesmird, citādi būtu grūtāk izlikties par mirušu. Tas man tik un tā nebija viegli. Gaiss manās plaušās strauji izsīka, arī grīda nekļuva siltāka, un kaut kas ciets sāpīgi iespiedās manā lāpstiņā.
Dzelzceļš? Nē, kaut kas auksts. Metāla profila gabals?
Mana ticība stulbajam sapnim nedaudz satricināja, un aiz stūra kautrīgi lūrēja versija, ka es bezsamaņā guļu kaut kur industriālā rajonā.
Bet kā es te nokļuvu? Notikumi pirms manas pamošanās bija slēpti miglā, un mākoņainajiem attēliem nevēlējās pārtapt neko konkrētu. Izskatās, ka man kārtīgi iesita pa galvu… Nē, visticamāk, viņi mani piepumpēja pilnu ar kaut ko stipru, un tas ir tas, ko es redzu kā dzeltenacainas ķirzakas!
Pūķis kaut kā izsmējīgi nošņāca.
Nē, tas joprojām ir sapnis. Patiesībā pūķi nešņāc. Uhh! Patiesībā pūķu nav. Starp citu, kāpēc viņš šņāca? Vai tu lasīji manas domas, vai tev nepatika mana smarža?!
Viņa sašutumā atvēra acis.
Pūķa purns, pārklāts ar slīpētām zvīņām, attālinājās, un kļuva redzams, kā no ķirzakas kakla izdalās zils mirdzums. Šajā nenoteiktajā gaismā uz milzīgās ķepas, kas pacelta virs manis, draudīgi pazibēja nags. Izliekts, kā turku zobens, un ass!
Tieši tā! Tas tiks izķidāts… un apēsts!
— Ahh! — viņa iekliedzās un atkal aizvēra acis.
Drošākais veids, kā pamosties, ir nomirt. Tad laipni lūdzam! Un tas jūs iemetīs realitātē. Bet pat sapnī bija bail nomirt. Brīži, kas piepildīti ar mokošām gaidībām, vilkās kā melase.
Es gaidīju un gaidīju, bet nebija sāpju un nebija…
"Nāc jau, šeit vai tur!" — viņa nolaizīja sausās lūpas, garīgi steidzinot pūķi.
Atskanēja melodisks zvans, it kā kāds būtu pieskāries kristāla lustrai. Negaidīti patīkama skaņa. Tikai vēja mūzika!
Nevarēdama to izturēt, es atkal atvēru acis un… Es nelamājos tikai tāpēc, ka biju iemācījusies sevi savaldīt. Pūķis kaut kur pazuda, un viņa vietā pār mani noliecās vīrietis. Tumsa vairs nebija tik piķa melna kā minūti iepriekš, un es viņu redzēju.
Plati pleci. Tumšs kronis. Gludu, vēsu matu ūdenskritums aizraujoši pieskaras jūsu krūtīm…
Vīrietis stāvēja man virsū četrrāpus un šķita, ka šņauc!
— Ko tu dari?!
Pacēlis galvu, svešinieks sastapās ar manu skatienu, un es uz brīdi sastingu, bet tad pēkšņi samulsu. Vīrišķīgs zods, klāts ar tumšiem rugājiem. Skaisti… Nē! Ideāla mutes forma manai gaumei. Platas taisnas uzacis. Kreisais ir izsvītrots ar rētu, piešķirot izskatam huligānisku šarmu.
Viņš izskatījās kā meitenes sapnis. Acīmredzot murgs lēnām pārtapa erotiskā sapnī. Nedaudz dīvaini, bet nav nekāds brīnums. Personīgajā frontē Vasilina Vjuga ir pilnīgā nekārtībā. Kā saka Agripina, šī fronte “vispār neeksistē”. Tātad zemapziņa noņem attēlus…
Vīrieša seja bija pārāk tuvu, un man šķita, ka viņš grasās mani noskūpstīt. Un tajā brīdī es skaidri sapratu, ka viņam, tāpat kā man, nav nekā! Bet par šādu notikumu pavērsienu nez kāpēc nemaz nesapriecājos.
Svešinieks izskatījās pārāk īsts. Viņš bija pārāk tuvu man. Es skaidri jutu viņa ādas karstumu vietās, kur mūsu ķermeņi pieskārās. Silta elpa uz lūpām… Sapņā nav tik dabisku sajūtu!
Viņa sakustējās, mēģinot attālināties, bet tad aizrāvās. Vīrieša plauksta nospieda manus matus. Ievainot!
"Tīne," svešinieks ņurdēja manās lūpās dziedāšanas balsī.
Tas izklausījās kaut kā ne erotiski, bet drīzāk draudīgi.
Dievs, tas joprojām ir murgs!
Bet mani instinkti kliedza, ka tas nav sapnis. Kāda cita ķermeņa siltums, grīdas aukstums, sāpes no dzelzs gabala iegraušanās ķermenī un nospiestiem matiem beigās! Un šis puisis ar nezināmiem nodomiem ir kaitinošs… Atkal nonāca otrā versija. Tā, kurā es guļu bezsamaņā.
Neatkarīgi no tā, vai tas ir sapnis vai nē, es neļaušu nevienam palikt pār mani!
— Mati! Es saspiedu matus, stulbi! — viņa uzlika plaukstas uz svešinieka krūtīm, mēģinot viņu atgrūst: "Nekavējoties izkāpiet!" — es centos panākt, lai mana balss skanētu pārliecinoši.
— Vai tu uzdrošinies mani pavēlēt, nodevēj?! — mazais spalvainais bija nopietni pārsteigts, bet, it kā atjēdzies, atbrīvoja manas šķipsnas.
Tas vienkārši nepadarīja to vieglāku. Pretēji! Man šķita, ka viņa paša steiga viņu saniknoja. Skaudīgi kuplas skropstas plīvoja uz augšu un uz leju, līdz pusei aizsedzot niknuma pilno acu skatienu, kas mirdzēja izkausētā zeltā ar vertikālu zīlīti!
Plata vīrieša plauksta uzkrita man uz kakla pamatnes, it kā to pielaikotu. Es sajutu savu pirkstu vieglo raupjumu, siltumu un spēku, un neviļus iespiedu pakausi grīdā nedaudz stiprāk.
Vai jūs nolēmāt viņu nožņaugt pirms…?
Tas viņu nobiedēja daudz vairāk nekā iepriekšējo pūķi, un viss uzreiz kļuva kristāldzidrs. Esmu nomodā un
Жалоба
Напишите нам, и мы в срочном порядке примем меры.