Pūķa ēna. Ieslodzījuma - Edgars Auziņš Страница 5

Viņš šaubīgi paskatījās uz meiteni, kas bija pusmirusi no bailēm.

"Berlian, ko mēs darīsim?"

"Tā nav meitenes vaina, ka viņas tēvs ir mantkārīgs muļķis," pūķis aizvainots atbildēja.

Viņš jau meiteni piesavinājies. Pūķa primārā saikne ar Ēnu bija izveidota, un tas nozīmēja lielas problēmas, meklējot jaunu. Mēs noteikti netiksim galā atlikušajās dienās.

"Linij, dod man savu roku, mīļā," viņš pastiepa viņai savu roku.

Manu vārdu jēga uzreiz neiekrita. Lēnām, it kā negribot, meitene atlaida savu plaukstas locītavu un pastiepa man plaukstu. Viņas tievie pirksti trīcēja tā, ka, ja rokās būtu glāze, tās saturs būtu izbiris līdz pēdējai lāsei.

Es satvēru viņas roku savējā un mierinoši to saspiedu.

— Dors Zinboro, jūsu meita kļūs par Dimanta pūķa ēnu, — es vēsi atkārtoju un nometu izpirkuma somu uz grīdas.

"Tas bija Jānis, kurš jums ieteica šeit meklēt Ēnu?" — Berlians pēkšņi jautāja.

Es neatbildēju, jo tajā brīdī Lindara apstājās. Es pagriezos, lai pārbaudītu, kāpēc. Galu galā es nedevu viņai iespēju atvadīties no tēva…

Dors Zinborro izlēja maisa saturu tieši uz grīdas un sāka skaitīt. Kad viņš paskatījās uz mums, viņa acis dzirkstīja alkatībā.

— Lūdzu, draklord, ejam ātri prom! — meitene pēkšņi klusi jautāja, viņas sejā atspoguļojot ārkārtīgu naidīgumu.

Jā, viņa viņu ienīst!

"Ērls to izdarīja!" — Berliāns atzīmēja, kad es, satverot Lindara roku, izgāju no viesistabas.

— Aiz bailēm?

"No laimes. Es skaitīju kristālus.

Drakendort Reach, ala Senču pūķu kalnos, mūsdienās

Mani pamodināja lindara aromāts. Tik tikko manāms. Nodevīgs, kā purvs zem ledus. Izkusuša sniega smaka un nodevība…

Viltus cerību smarža.

Lindara Zinborro joprojām brīnišķīgi smaržoja pūķim, taču vīrietis bija gudrāks.

Kailā meitene gulēja tieši alas vidū. Es neredzēju, kā un kad viņa parādījās. Esmu pārāk ilgi gulējis. Tas bija vienīgais veids, kā cilvēkam ar pūķa būtību bija iespēja saglabāt savu prātu veselīgu, taču tas nebija fakts, ka tas izdevās.

Neviens nevar iekļūt alā, un es nevaru no tās izkļūt. Tāpēc secinājums bija neapmierinošs. Kāds viņu atveda šeit, izmantojot maģiju. Vai tas nozīmē, ka šis cilvēks tik viegli spēj pārvarēt manu aizsardzību? Vai arī aizsardzība vairs nedarbojas?

"Viņa ir šeit! Šeit!" — Berliāns iesaucās, dedzīgi pētot kailo sievietes figūru.

"Tu esi tik bez mākoņiem un patiesi laimīga… Es uzdrošinos cerēt, ka mums tā nešķiet."

Atšķirībā no pūķa esences, kas bieži vien pakļaujas instinktiem, es biju skeptiska. Tikmēr meitene atvēra acis. Es mēģināju paskatīties apkārt, bet viņas skatiens uzreiz nokrita uz mani.

— Celies! Mosties, kam es saku! — viņa teica nedaudz aizsmakušā balsī, it kā no miega.

"Zied, vai jūs varat gulēt blakus?" "Berlian nesāka pilēt siekalas."

Es neatceros, ka viņš kādreiz būtu rīkojies tik dīvaini.

"Zieds?!" — es neizpratnē pacēlu uzacis un ar bažām uzlūkoju meiteni.

"Viņa ir atgriezusies, Reg! Mūsu ēna! Mēs esam izglābti!

Atklāti sakot, šī “atgriešanās” man šķita aizdomīga. Bet kāpēc pūķis to nepamana?

"Atcerieties, kā tas beidzās pagājušajā reizē. Viņas dēļ mēs esam šeit ieslēgti,” es atgādināju.

"Esmu pārliecināts, ka jums izdevās novērst katastrofu, Reg. Ko darīt, ja priekštecis pūķis dod mums otru iespēju?

“Tik daudz cerību! Man tas ir tasparādība draud lielas problēmas. Varbūt tu to vienkārši apēdīsi un būsi galā? — Es biju kategorisks.

“Kā tu vari, Reg?! Viņa ir mana! Čau!” — pūķis atcirta un mēģināja mani apspiest.

Vienu brīdi viņam pat izdevās. Gadu gaitā, kamēr es biju pūķa formā, viņš pieradis valdīt viens. Taču tagad es nesteidzos atdot savu amatu, un atgriešanās bija negaidīti viegla.

"Šķiet, ka esat aizmirsis, kas ir mūsu spēks?" — viņš auksti jautāja.

Pūķis nesteidzās atbildēt, entuziastiski nošņāca meiteni. Viņa cītīgi izlikās, ka ģībst, bet sirdspuksti viņu atdeva.

Es pieķēru sevi skatāmies uz kailām krūtīm, glītām un ēstgribu, ar izvirzītām rozā…

Viņš satricināja sevi un ar savu gribu spieda:

"ES nevaru sadzirdēt!"

"Vienotībā," Berlians negribīgi atbildēja un piebilda: "Vai jums nešķiet, ka tagad viss ir kaut kā… savādāk?"

Lindara un sievietes ķermeņa aromāts bija galvu reibinošs, liedzot man savaldību. Tikai šoreiz viss tiešām bija savādāk…

Nav svarīgi.

Ja Berliānam ir taisnība un Pūķis priekštecis mums atdeva Ēnu, man nav tiesību to atkal zaudēt. Galu galā šī ir iespēja beidzot veikt rituālu un izkļūt no gūsta. Tad es varu ņemt atpakaļ Drakendortu.

"Berlian, mums vajag viņas asinis! Steidzami!"

— Bet mums nav zobena, Reg. Tas ir, tas te kaut kur gulēja, bet…” — pūķis deva mājienu, ka artefakts ir izsmelts un vairs nekam neder.

“Zobens uz Nirfu! Veiksim rituālu bez viņa,” es jutu nebijušu sajūsmu.

Bez artefakta zobena Ēna tiks piesieta tikai pie pūķa un paliks bez Reach aizsardzības. Bet ar to pietiek, lai sagādātu ienaidniekiem nepatīkamu pārsteigumu.

"Vai jūs domājat, ka Jānis Tapredels joprojām ir dzīvs?"

"Protams. Šim savdabīgajam skoomam nav drosmes ieņemt troni, taču viņš, iespējams, klīst apkārt. Berlian, asinis! — Es steidzos.

Tagad, kad bija plāni dzīvei, nebija jēgas kavēties. Reiz es pieļāvu šādu kļūdu, tas mums izmaksāja pārāk dārgi.

Pūķis nopūtās un pacēla savu aso dimanta nagu.

"Kur? Varbūt apakšdelms? Vai augšstilbs? Nē, mans augšstilbs ir pārāk slikti…”

"Nebūs rētu, mūsu maģija visu izlabos."

Bet Berliāns vilcinājās, nevēlēdamies sabojāt pilnību, kas parādījās mūsu priekšā. Es pati nevarēju beigt uz to skatīties, kā zēns, kas ielīst vannā. Tāda Lindara manī izraisīja neprātīgu vēlmi. Viņa izauga apaļa un vairs neatgādināja pusaudzi. Manā priekšā kā neizsaiņota dāvana gulēja jauna un ļoti pievilcīga sieviete. Nāc un paņem!

Pikanti tēli… Dīvains karstums, ko dala es un pūķis… Migla galvā neļauj skaidri domāt…

Varbūt tas viss ir par izolāciju? Cik ilgi mēs esam bijuši šajā alā?

"Apmēram septiņi gadi, trīs mēneši, divdesmit