Pūķa ēna. Dārgumi - Edgars Auziņš Страница 4

guļam, Regs viņu apņēma ar tik maģisku aizsardzību, ka neviens nevarēja viņu atklāt, pat ejot solī. Un pat ja viņa to darītu, viņa nespētu pārvarēt dimanta aizsardzību, un mēs vienmēr zinātu, kad viņa pamostas. Šajos īsajos, bet vērtīgajos brīžos mēs pavadījām vairākas karstas stundas tikai divatā. Viņi peldējās kalnu vai meža ezeros, baudot viens otru. Mēs staigājām un daudz runājām.

"Es uztraucos par Eirenu," Regs kādu dienu man atzina.

— Tas viņam kalpo pareizi! Lai viņš mācās atbildību!

Es biju nelokāma un nepiedevu Nazim sajūsmu, ko viņš manī izraisīja. Un nav svarīgi, vai tas bija viņš vai viņa zaļais pūķis.

— Torisvens panīk, Lina. Tas ir slikti. Baidos, ka Eirēna viena to nevarēs. Es arī pamanīju kaut ko aizdomīgu.

— Kas tieši?

– Ērls Zinbrro. Nelieši, acīmredzot, ir labi iedzīvojies. Ja es būtu bez tevis, es noteikti aizbrauktu pie viņa ciemos…” vīrs neapmierināti paskatījās prom.

Esmu jau daudz dzirdējusi par Lindara tēvu, kura gars atdzima manā meitā. Puisis ir nepatīkams un, acīmredzot, mānīgs. Visas Reginharda nepatikšanas sākās pēc vizītes pie viņa. Tāpēc es pat negribēju dzirdēt, ka mans vīrs tur atkal dosies.

— Kas viņam kaiš? — piesardzīgi jautāju.

“Šķiet, ka viņa Ērlingu nirfi neskar, bet pārējie veģetē nabadzībā, slēpjoties no haosa pielūdzējiem zemnīcās mežos.

— Viņš droši vien atzinīgi vērtē Nirfeats. Vai arī viņš ar kaut ko atmaksājas,” es paraustīju plecus. "Bet tas ir Eirenas Reach, tāpēc ļaujiet viņam pašam tikt galā ar šo Zinboro."

— Pareizi. Bet vispirms viņam būs jāpakļauj Smaragds. Vai Eirenai ir griba?

"Žēl vectēva," es nopūtos. "Pat nāves gadījumā viņš izskatījās tā, it kā būtu nogalinājis to Zinborro ar vienu kreiso roku."

Man nebija šaubu par “vecās indīgās čūskas”, kā veco vīru sauca mans dēls, vēl lielāku viltību.

"No otras puses, Eirena nebūtu varējusi pieņemt pūķa formu, ja viņi nebūtu sapratušies." Pūķis nespēs iegūt savu īsto veidolu, nesavienojoties ar savu saimnieku. Valds atteicās pieņemt pūķa garu ne tāpēc, ka viņš bija ļoti mīlēts pret savu nelieti. Viņa izsmeltais ķermenis nebūtu izturējis viņa atgriešanos, un saikne ar Eirenu noteikti pārtrūktu. Bet pūķis nav lieta, to nevar nodot no rokas rokā, kad vien vēlas.

Mēs par to runājām nedaudz vairāk, un izrādījās, ka man bija unikāla iespēja redzēt pūķi un cilvēku atsevišķi tikai tāpēc, ka Reginhards un Berliāns pieņēma grūto lēmumu šķirties pestīšanas dēļ. Un, tā kā gars atradās alā, tam nebija vajadzīgs nesējs un viņš palika neatkarīgs, jo tas bija "nevienam". Eirēnai viss bija savādāk. Viņa tēvs kaut kādā neticamā veidā nodeva pūķi dēlam — it kā būtu to nolicis seifā glabāšanai.

"Viņš to nevarēja izdarīt citādi." Atšķirībā no manis viņš nebija ieslodzīts alā,” domāja Reginhards. — Zini, tagad es nesaprotu, kāpēc Tapredels nedarīja to pašu.

Es paraustīju plecus.

"Es saprotu, kāpēc jūs izdzīvojāt, bet kā Valds spēja izturēt septiņus gadus bez pūķa?" "Viņš bija pieķēdēts," es uzdevu jautājumu, kas visu šo laiku griezās manā galvā, taču es to neuzdevu, nevēlēdamies apbēdināt Regu, kuram visa šī situācija bija spiesta tumši saraukt pieri.

— Viņš ir dralords un burvis. Turklāt viņš visu laiku palika savas ģimenes pils teritorijā. Tiesa, Valds lielāko daļu enerģijas iztērēja, nododot pūķa garu savam dēlam…

Mēs kādu laiku klusējām, Reginhards paskatījās uz mani tā, it kā spriestu, teikt vai nē. Es jau biju uzminējusi, ko mans vīrs vilcinājās man pateikt, acīmredzot, lai mani nenobiedētu.

"Reg," es satvēru vīra roku, ieskatījos viņa sejā un tad uzliku galvu uz viņa pleca: "Tas vēl nav viss, vai ne?"

"Tātad," Regs pamāja ar galvu un, smagi nopūšoties, atzina: "Neņemot vērā Eirenas problēmas ar pūķi un saindētāja zaudēšanu, nākamās vasaras beigās viņam ir jānomaina smaragds uz stieņa."

— Pūķa priekštecis! — Es jau nojautu, ko dzirdēšu, bet tik un tā biju sarūgtināts. — Pilnīgs dupsis!

"Tieši tā," smīnēja mans vīrs, kurš bija uzjautrināts, kad es zvēru. — Smaragds var izveidot jaunu, bet bez ēnas viņi vienkārši nesasniegs…

— Kas?! — es atrāvos no vīra un atkal zvēru, šoreiz stingri un nesavaldoties.

Regs neapstiprināja šo variantu, bet pēdējā laikā esmu kļuvis mazāk kontrolēt sevi. Hormoni lika sevi manīt, un mani nervi sāka darboties pēc visiem starpgadījumiem.

— Pat neuzdrošinies skatīties Zlatas virzienā! — Es pat atkāpos no vīra soli, rādot uz viņu rādītājpirkstu.

— Kas tu! — Regs samiernieciski pacēla atvērtās plaukstas. — Mēs ne par to runājam. Eirenam būs tikai jāsāk meklēt pēc iespējas agrāk, bet kā viņš var meklēt šeit? Jūs redzējāt, kas notiek Torisvenā. Agrāk to nebija viegli izdarīt, kad cilvēki katrā ērlingā paši veda līgavai savas meitas, cerot, ka tieši viņas būs laimīgās. Un Eirenam nāksies izberzt mežus un zemnīcas. Meklēšana prasīs gadiem. Viņam nav tik daudz laika.

Runādamies lēnām atgriezāmies vietā, kur gulēja Zlata, bet gulēt nesteidzāmies, netālu apstājoties.

"Varbūt Drakendortā var atrast piemērotu meiteni?" — es ierosināju. Godīgi sakot, man bija vienalga, kurš kļūs par Naža ēnu, galvenais, lai viņš nepagrieza lūpu pret Zlata. Jūs nekad nezināt, kā šeit darbojas viņu burvība. — Vai… Ideja! Ko darīt, ja jūs lūgtu Cleaver piegādāt nepieciešamo ēnu tieši Eirenai?

— Līna! — vīrs pārmetoši paskatījās uz mani. — Pirmkārt, tas tā nedarbojas. Un, otrkārt, atcerieties, kā jūs jutāties, kad pirmo reizi atradāt Berliāna alā.

Es vienkārši par to nedomāju.

— Nu… man bija bail, bet… Hmm. Tu jau toreiz uz mani atstāji iespaidu. Jūs abi, ”viņa apmulsusi pagrūda vīra plecu.

Viņš nekavējoties reaģēja un noskūpstīja mani īsi, bet kaislīgi.

Izņemot to, ka Regam bija taisnība. Tagad es, pieķērusies viņa spēcīgajām krūtīm, tik mierīgi par to domāju, bet tad man palika bail. Tiktāl, ka es izlēcu aukstumā un gandrīz nomiru, ja nebūtu burvju zobena.

"Bet pat ja tā, tad šeit mums drīzāk jālūdz nevis Šķelošais, bet Saindētājs." Atcerieties, ka jūs bijāt blakus ierobežojuma taustiņam. Es nekad neesmu spējis atrisināt noslēpumu, kā tas notika, ka jūs šeit nonācāt. Man nav saprātīga skaidrojuma. Ja vien…” Regs apklusa.

— Kas?

— Jā,