Romans Arzjancevs - Autogēnais treniņš peldētāju psihologiskajā sagatavošanā. Bakalaura darbs

Autogēnais treniņš peldētāju psihologiskajā sagatavošanā

Bakalaura darbs

Romans Arzjancevs

© Romans Arzjancevs, 2017

ISBN 978-5-4485-2352-6

Создано в интеллектуальной издательской системе Ridero

Ievads

Ja arī tu esi uz pareizā ceļa —

tas nebūt nenozīmē, ka tu drīksti apstāties,

tev jāiet tālāk, jākāpj augstāk. [9; 47]

Viena no galvenajām tendencēm, kas raksturīga mūsdienu sporta attīstībai ir sportistu psiholoģiskās sagatavošanas lomas paaugstināšana efektīvu un drošu rezultātu sasniegšanai dažādos sacensību apstākļos. Psiholoģiskās gatavības sacensībām veidošana var kļūt par spēcīgu rezervi sportiskās darbības rezultātu paaugstināšanai; to uzskata par pirmo uzdevumu psiholoģiskajā sagatavošanā.

Psiholoģiskajā sagatavošanā lielu vērību veltī percepcijas un domāšanas procesu pētīšanai, sportistam nodarbojoties ar konkrētiem sporta veidiem. Šajos procesos pēta darbību optimālas vadīšanas problēmu aspektus, ātras pareizu lēmumu pieņemšanas problēmas sportiskās cīņas gaitā, psihisko stāvokļu problēmas un to regulācijas metodes.

Mūsdienās nevar būt pat runa par augstiem sportiskajiem sasniegumiem, ja nav nepieciešamās sportista psiholoģiskās sagatavošanas.

Ietilpīgās sportiskās sagatavotības procesa mērķuzdevums ir augsta fiziskā un psihiskā potenciāla uzkrāšana un maksimāli iespējama šī potenciāla realizācija līdz «optimālam augstāko sasniegumu pieaugumam» [51; 3—4].

Lielas treniņu slodzes uzstāda augstas prasības organisma kustību, veģetatīvajām un psihiskajā funkcijām. Tāpēc, analizējot treniņu slodzes, jāņem vērā vingrinājumu psihiskās iedarbības pakāpe attiecībā uz sportista stāvokli [35; 3].

Peldēšana ir viens no sporta veidiem, kas attīstās vislielākā mērā. Pastāvīgi pieaugošais sportisko sasniegumu līmenis peldēšanā prasa neatlaidīgu treniņu procesa pilnveidošanu. Mūsdienu peldēšanas attīstības posmā cīņa notiek par sekundes desmitdaļām. Tālāku sasniegumu izaugsmi sporta peldēšanā, sekmīgas piedalīšanās iespēju lielākajās sacensībās lielā mērā nosaka pastāvīga peldētāju sagatavošanas sistēmas pilnveidošana. Dotajā treniņu procesa attīstības posmā tādi treniņu elementi kā apjoms un intensitāte ir jau gandrīz sasnieguši galējos lielumus. Tagad, lai uzvarētu, jābūt labai ne tikai visu īpašību fiziskai sagatavotībai, bet jāpiemīt arī labai emocionālai noturībai. Tāpēc viens no galvenajiem panākumu noteikumiem ir sportista psihiskās gatavības stāvoklis sacensībām. Tieši šajā sagatavošanas posmā vadošie sporta peldēšanas speciālisti redz lielas rezerves peldētāju meistarības paaugstināšanai. Mani ieinteresēja šis jautājums un es nolēmu, izmantojot Ķīpsalas peldbaseina trenera Vladimira Maslovska peldētāju grupas piemēru, veikt peldētāju psihiskā stāvokļa pētījumus.

Pētījuma objekts: treniņu process peldēšanā.

Pētījuma priekšmets: peldētāju vispārējā psiholoģiskā sagatavošana.

Pētījuma subjekts: dažādu sagatavotības līmeņu peldētāji.

Pētījuma mērķis: autogēnā treniņa satura atlase, aprobācija, peldētāju psiholoģiskās sagatavotības un sacensību rezultātu dinamikas izvērtējums.

Pētījuma hipotēze: ja psiholoģiskās sagatavošanas saturā tiks akcentēta mobilizācijas un nomierināšanās noturības attīstīšana ar autogēnā treniņa palīdzību, tad uzlabosies peldētāju sasniegumi sacensībās.

Aizstāvēšanai tiek izvirzīta: autogēnā treniņa saturs un aprobācija.

Atslēgas vārdi: peldēšana, psiholoģiskā sagatavošana, autogēnais treniņš.

1. Psiholoģiskās sagatavošanas pamati treniņu procesā dažadu sagatavotības līmeņu peldētajiem

1.1. Psiholoģiskās sagatavošanas īpatnības peldēšanā

Psiholoģiskā sagatavošanās sacensībām ir viena no aktuālākajam problēmām Latvijas sportā – vēl arvien nepietiekama uzmanība tiek veltīta tās teorētiskajam pamatojumam. Psiholoģiskās sagatavošanas problēmas atrisināšanai ir praktiska nozīme – tai jānodrošina sportistu vispusīga sagatavotība, rezultativitāte un uzvaras dažāda līmeņa sacensībās.

Atšķirībā no Amerikas sporta psihologiem, kuri uzmanību velta atsevišķiem sportista sagatavošanas aspektiem, piemēram, stresa menedžmentam, motivācijai, mentālo treniņu izmantošanas iespējām utt., Sanktpēterburgā un arī citur Eiropā sporta psihologi ir izveidojuši psiholoģiskās sagatavošanas sistēmu, kura paredz vairākus psiholoģiskās sagatavošanas veidus. Šīs piramīdas pamatā ir vispusīga psiholoģiskā sagatavošana. Un tikai uz tās bāzes tiek attīstīta speciālā psiholoģiskā sagatavošana, kurā ietilpst psiholoģiskā sagatavošana konkrētām sacensībām un tiešā psiholoģiskā sagatavošana startam.

1. att. Sportista psiholoģiskās sagatavošanas veidi [9; 14].

Sportista psiholoģiskā sagatavošana ir mērķtiecīga psihisko procesu, stāvokļu un sportista personības īpatnību pilnveidošana saskaņā ar sportiskās darbības prasībām.

Sportista psiholoģiskā sagatavošana ir svarīgs posms sportista kopējās sagatavošanas struktūrā un sistēmā, kas nepieciešama mērķtiecīgajai iedarbībai uz psihiskajiem procesiem, stāvokļiem un sportista personības īpatnībām gan vispārējās sagatavošanas gaitā, gan gatavojoties katrām konkrētām sacensībām.

Sportiskā darbība ir viens no cilvēka fiziskās pilnveidošanas līdzekļiem, tā ir cieši saistīta ar psihisko procesu, stāvokļu izpausmēm un personības īpatnībām. Būtībā, šīs saites nosaka darbības panākumus [27; 6].

2. att. Psiholoģiskās īpašības, kas nosaka augstāko sporta sasniegumu panākumus [34; 231].

Sportā eksistē divu veidu psiholoģiskā sagatavošana:

a) sportista vispārējā psiholoģiskā sagatavošana;

b) sportista psiholoģiskā sagatavošana priekšā stāvošām sacensībām.

Abas psiholoģiskās sagatavošanas daļas ir cieši saistītas, tomēr ir būtiskas un īpašas atšķirības, kas jāņem vērā sportisko treniņu metodikā [43; 4].

Vispārējā psiholoģiskā sagatavošana vispārinātā veidā ir sportista psihiskās adaptācijas slodzei optimizācija.

Vispārējo psiholoģisko sagatavošanu risina citiem veidiem. Pirmais veids paredz sportistam iemācīt universālus paņēmienus, kas nodrošina cilvēka psihisko gatavību darbībai ekstremālos apstākļos: emocionālo stāvokļu pašregulācijas paņēmieni, aktivizācijas līmeņi, kas nodrošina efektīvu darbību, uzmanības koncentrācija un sadalīšana, mobilizācijas spēja ar maksimālu gribas un fizisko piepūli. Otrais veids paredz mācīšanu sacensību cīņas apstākļu (neattiecinot uz konkrētām sacensībā) modelēšanas veidiem ar mutisku-tēlu modeļu palīdzību.

Pašlaik visplašāk pielietotās ir tādas specializētas psihiskās iedarbības sistēmas kā neiromuskulārais treniņš (NMT) un mentālais treniņš (MT) [38; 489—487].

Vispārējo psiholoģisko sagatavošanu realizē, tuvinot treniņa apstākļus tipiskajiem sacensību apstākļiem vispār un tipiskajiem sacensību apstākļiem konkrētajā sporta veidā. Sportists pielāgojas satraucošajiem sacensību apstākļiem un vēro gan paša, gan komandas biedru vai partneru un pretinieku darbību un uzvešanos. Tomēr tāda sportista vispusīga sagatavošana vēl nenodrošina psihisko gatavību konkrētām sacensībām. Tā jāuzskata tikai kā priekšnoteikums.

Psiholoģisko sagatavošanu veic, speciāli, mērķtiecīgi gatavojoties konkrētām sacensībām, un tā ir pilnīgi nepieciešama treniņu procesa sastāvdaļa, it sevišķi sacensību periodā [9; 45].

Vispārējā psiholoģiskā sagatavošana virzīta:

1) sporta treniņu procesa mācību-audzināšanas un izglītošanas uzdevumu sekmīgas risināšanas nodrošināšanai;

2) sportistu adaptācijas nodrošināšanai sacensību apstākļos;

3) motivācijas attīstībai, lai sasniegtu labākus sportiskos rezultātus sacensību apstākļos [8; 5].

Psiholoģiskās sagatavošanas galvenie uzdevumi:

1. Sportista morālo rakstura iezīmju un īpašību audzināšana.

2. Sportista emocionālo-gribas īpašību attīstība, spēcīgas gribas un vadāmas emocionālās sfēras audzināšana

3. Konkrēta sporta veida specializētas uztveres pilnveidošana. Peldēšanai raksturīga specializēta vides uztvere, kā piemēram, «ūdens izjūta», «distances izjūta», «laika izjūta» utt. Specializētas uztveres ir sportiskās formas indikators. Ja tās nav skaidri izteiktas, tas nozīmē, ka sportists nav «sportiskā formā».

4. Uzmanības attīstība. Pildot katalizatora lomu citu psihisko procesu aktivizācijā, uzmanība kļūst par optimizācijas stimulu dažādām sportiskām darbībām.

5. Atmiņas, iztēles, uzskatāmās aktīvās domāšanas attīstība. Atmiņai un iztēlei ir svarīga loma ideomotorā treniņa procesā [27; 23—25].

A. Puni psihisko gatavību sacensībām apskata kā daudzu komponentu un daudzu dimensiju struktūru, kas ietver ideju, morālo, funkcionālo un speciālo (fizisko, tehnisko, taktisko, teorētisko) gatavību. Tādējādi, gatavības psihisko stāvokli saprot kā personības pilnīgu izpausmi, ko raksturo noteikti laika parametri.

Psihiskās gatavības stāvokļa struktūrā izdala sekojošus komponentus:

1) skaidru pārliecību par saviem spēkiem,

2) tieksmi neatlaidīgi, līdz pēdējam mirklim cīnīties par sacensībās sasniedzamo mērķi,

3) optimālu emocionālās uzbudinātības līmeni,

4) augstu noturību pret nelabvēlīgu ārēju un iekšēju kairinājumu iedarbību,

5) spēju patvaļīgi vadīt savas darbības, domas, jūtas un uzmanību kopumā [20; 5].

Sacensības – tā ir asa un sasprindzināta cīņa par uzvaru vai rekordu. Peldēšana pieder pie šādas grupas: bez tiešas saskarsmes ar pretinieku. Sportists cīnās pats ar sevi, bet sportistu var nelabvēlīgi ietekmēt pretinieki, skatītāji, tiesneši u.c.

Sportiskās konkurences jūtas ir saistītas ne tikai ar biedriskumu, savstarpēju palīdzību, bet ari ar frustrāciju, kura pastiprina agresivitāti. Amerikāņu psihologs T. Caplow rakstīja, ka praktiski visās sacensību situācijās starp tiem, kuri sacenšas, rodas noteiktas pakāpes naids. Sacensību laikā viens sacensību dalībnieks traucē otra dalībnieka darbību. Abi uzvarēt nevar, zaudējums parasti noved pie pašcieņas zaudēšanas. Tāpēc sacensības ir frustrācijas avots, kas palielina agresiju.

Svarīgs faktors sacensību procesā ir tas, vai sportists uzvarējis, vai zaudējis. Viena no hipotēzēm (M. Volkamer) ir – zaudējums rada spēcīgākas agresivitātes tieksmes:

1) ja sportists zaudē līdzīgam pretiniekam, cilvēks, kurš neredz iespēju uzvarēt, mazāk uztraucas, nekā tas, kas zaudē jau gandrīz uzvarot;

2) jo lielāka uzvara, jo lielāka būs frustrācija uzveiktam. Tas ir – agresija lielāka, ja pretinieku spēki ir līdzīgi un uzvara vērtējama ļoti augsti.

Daži autori ir pētījuši zaudējuma ietekmi un sacensības situācijas darbības īpatnības uz pretinieka atbildes agresiju. Atbildes reakcijas novērošana parādīja, ka zaudējums izsauc frustrāciju, bet ne dusmas, drīzāk vilšanos. Atbildes agresivitātes intensitāte ir saistīta ar to, ka pretinieks uzņem agresivitāti (A. R. Beisser). Jau pirmssacensību stāvoklis var novest sportistu līdz aktīvai vai pasīvai agresīvai darbībai [6; 20—21].

Sacensību darbības psiholoģiskā īpatnības:

• sacensībām ir stimulējoša ietekme;

• sportistam sacensību laikā piemīt tieksme uzvarēt vai uzlabot uzstāšanās rezultātu;

• sacensības ietekmē sportista statusu sabiedrībā; piedalīšanās sacensībās tiek ietverta dzīves sasniegumu novērtējumā. Sacensības ir sociāli nozīmīgas, to rezultātiem ir plaša sabiedriska rezonanse un novērtējums;

• sacensību rezultāti ir personīgi nozīmīgi pašam sportistam, tā ir pārbaude izvēlētā ceļa pareizībai un laika un pūļu lietderīgumam;

• sacensības ir specifisks faktors, kas rada ekstraordināru emocionālu un gribas stāvokli. Kas ietekmē (pozitīvi vai negatīvi) sportista darbības procesu un rezultātu [12; 20].

Piedalīšanas sacensības ikvienam sportistam saistās ar diviem komponentiem. Šādi komponenti ir sacensību apstākļi un sportista personība jeb viņa individuālās īpatnības.

Ja sportists nav sagatavots darboties konkrētajos, daudzveidīgajos, neatkārtojamajos sacensību apstākļos, tad tas parasti rada nevēlamas sekas.

Starp vairākiem citiem faktoriem, kas mēdz būt par iemeslu neveiksmēm sacensībās, visbūtiskākā nozīme ir nepietiekamai sportista psihiskajai gatavībai.

Sportista psihiskā gatavība iekļaujas sportiskās formas jēdzienā. Tā ir viena no būtiskākajām pazīmēm, bez kuras nav iedomājama sportiskā forma.

Sportistiem ar līdzvērtīgu fizisko, tehnisko un taktisko sagatavotību sacensībās visu izšķir tikai teicama psihiskā sagatavotība, sportista stingrā pārliecība par savām spējām, cenšanās līdz pēdējai iespējai cīnīties par uzvaru, kā arī viņa optimālais emocionālās uzbudinātības līmenis, spēja nepakļauties nelabvēlīgo ārējo faktoru ietekmei un prasme brīvi regulēt savas jūtas un darbību.

Psihiskās gatavības stāvokli raksturo:

• pārliecība par saviem spēkiem;

• cenšanās aktīvi, visiem spēkiem cīnīties līdz galam (tieši līdz galam) par mērķa sasniegšanu;

• optimāls emocionālā uzbudinājuma līmenis;

• spēja nepakļauties dažādu sportistam nelabvēlīgu ārējo un iekšējo faktoru ietekmei, spēja brīvi regulēt savu darbību un uzvedību pastāvīgi mainīgajos sasprindzinātajos sportiskās cīņas apstākļos.

• Prasme pārvarēt šķēršļus un grūtības, kas var rasties sacensību laikā [9; 46].

Sportista psiholoģisko sagatavošanu priekšā stāvošām sacensībām dabiskā veidā ierobežo uzdevumi, kurus uzstāda sportistam tieši šajās sacensībās. Tajā skaitā var būt sekojoši uzdevumi:

1. Priekšā stāvošo sacensību un sportisko uzdevumu īpatnību apzināšana.

2. Priekšā stāvošo sacensību konkrētu noteikumu (laika, vietas, trases, klimatisko apstākļu utt.) apzināšana un sagatavošanās efektīvai darbībai konkrētos apstākļos.

3. Pretinieka stipro un vājo pušu apzināšana un sagatavošanās darbībai, ņemot vērā šīs pretinieka īpatnības.

4. Nepieciešamo kustību iemaņu pārbaude un iemaņu prasmes lietošanas slīpēšana, ņemot vērā to psiholoģisko struktūru.