Džeks Londons - ŪDENS PUISĒNS Страница 3

Dažu labu reizi tādos mazos miestiņos kā Vaihī karaļa ceļojuma taku vēl ilgi pēc tam iezīmēja trūkums un bads. Tomēr karalis ir jābaro, un nav labi saniknot karali. Tā nu Vaihī uzņēma vēsti par karaļa ierašanos kā brīdinā­jumu par nelaimes tuvošanos, un visi, kas nodarbojās ar pārtikas iegūšanu gan tīrumos, gan dīķos, gan kalnos, gan jūrā, čakli vien gādāja ēdamo dzīrēm. Un ņem vērā: viss arī tika sagādāts, bija vismīkstākās un sulīgākās taro sak­nes un cukurniedru posmu mezgli grauzdēšanai, bija zivis opihi un ļimu saknes, bija vistas un mežacūkas, un ar poi nobaroti kucēni — viss bija, trūka tikai viena. Zvejnieki nebija varējuši sadabūt omārus.

Taču visiem bija labi zināms, ka karaļa mīļākais ēdiens ir omāri. Tos viņš cienīja vairāk par visiem kai-kai (ēdie­niem), un viņa ziņneši to vēl īpaši atgādināja. Bet nu omāru nebija, un nav labi saniknot karali, atstājot viņa vēderu tukšu. Rifā bija sanācis pārāk daudz haizivju. Te jau bija tā nelaime. Kādu jaunu meiču un kādu sirmgalvi tās jau bija apēdušas. Un no jaunekļiem, kas uzdrošinājās nirt pēc omāriem, vienu aprija, otrs zaudēja roku, bet trešais delnu un kāju.

Tomēr šeit taču dzīvoja Keikivai, Ūdens puisēns, gan tikai vienpadsmit gadu vecs, tomēr pats pa pusei zivs un pie tam prata zivju valodu. Virsaiši atnāca pie viņa tēva ar lūgumu, lai tas sūtot Ūdens puisēnu pēc omāriem, ar ko pildīt karaļa vēderu un novērst viņa dusmas.

To, kas nu notika, cilvēki labi zina un paši ir noskatī­jušies. Jo zvejnieki un viņu sievas, taro audzētāji un putnu ķērāji, virsaiši un visi Vaihī iemītnieki nonāca piekrastē un palika stāvam pa gabaliņu no klints, kur nostājās IJdens puisēns un raudzījās lejup uz omāriem tur dziļi pašā dibenā.

Un kāda haizivs, pavērsusi augšup savas runča acis, pamanīja viņu un raidīja haizivju aicinājumu: «Svaiga gaļa!» — lai visas haizivis sapulcētos lagūnā. Jo haizi­vis mēdz darboties kopīgi, tālab arī tās ir tik stipras. Un haizivis peldēja turp, kur tās aicināja, līdz salasījās vese­las četrdesmit, garas un īsas, tievas un apaļas, skaitā četrdesmit gabalu; tās spriedelēja savā starpā un teica: «Nu paraugieties uz šo mazulīti, uz šo maigi saldās cil- vēkgaļas gabaliņu, kurā vēl nav ne kripatiņas jūras sāls, ko mēs jau tā esam sarijušās par daudz, viņš ir tik kār­dinošs un garšīgs ēšanai, viņš izkusdams liks mūsu sir­dīm līksmot, kad vēderi mums būs viņu sagremojuši un izsūkuši saldo sulu.»

Viņas runāja vēl un sacīja: «Viņš ir ieradies pēc omā­riem. Kad zēns ienirs, viņš būs lemts vienai no mums. Viņš vis nebūs tāds kā vecis, ko mēs aprijām vakar, aiz vecuma sauss un sīksts, ne arī tāds kā jaunie vīri, kuru locekļi klāti ar pārāk cietiem muskuļiem, bet šis ir mīksts, tik mīksts, ka izkusīs mūsu rīklēs, pirms vēl paspēs no­nākt vēderā. Kad viņš ienirs, mēs visas metīsimies viņam virsū un vienai laimīgajai izdosies viņu sakampt, un — klunks! — viņš būs pazudis, viens kampiens un viens ku­moss — mūsu pulka visveiksmīgākās haizivs vēderā.»

Un Keikivai, Ūdens puisēns, noklausījās šo slepeno no­runu, jo prata zivju valodu; un viņš haizivju valodā no­skaitīja lūgšanu haizivju dievam Moku-halii, un haizivis to sadzirda un māja ar astēm cita citai, un blisināja sa­vas runču acis par zīmi, ka saprot viņa runu. Tad viņš teica: «Tagad es niršu pēc viena omāra karalim. Un ne­kas ļauns man nenotiks, jo haizivs ar visīsāko asti ir mans draugs un mani aizstāvēs.»

To teicis, viņš pacēla lavas klintsgabalu un ar lielu plunkšķi iesvieda to ūdenī divdesmit pēdu sānis. Visas četrdesmit haizivis aizdrāzās plunkšķa virzienā, bet pui­sēns ienira, un, kad tās pēdīgi atklāja, ka paskrējušas ga­rām, viņš jau bija nolaidies dibenā, atgriezies virspusē un izkāpis krastā, turēdams rokā treknu omāru, mahine omāru, pilnu ar ikriem, nolemtu karalim.

«Ak tā!» haizivis ārkārtīgi pārskaitušās izsaucās. «Mūsu vidū ir nodevēja. Šis kuslais bērniņš, šis maigais gajas gabaliņš, taču pats teica un norādīja to vienu mūsu vidū, kura viņu paglābusi. Tūdaļ izmērīsim mūsu astu ga­rumu!»

To viņas arī izdarīja, sastājušās garā rindā sānu pie sāna, pie tam īsastainās izgudrēm staipījās, lai kļūtu kaut cik garākas, bet garastainās izgudrēm staipījās, iai neiz­skatītos mānīgi izstiepušās. Viņas bija ļoti niknas uz to, kuras aste izrādījās visīsākā, metās tai virsū no visām pusēm un rija, līdz nekas no tās vairs nebija palicis pāri.

No jauna viņas ieklausījās, gaidīdamas, kad Ūdens pui­sēns ienirs. Un Ūdens puisēns atkal haizivju valodā pie­lūdza Moku-halii un teica: «Haizivs ar visīsāko asti ir mans draugs un mani aizstāvēs.» Un atkal Ūdens puisēns iesvieda ūdenī lavas kluci — šoreiz divdesmit pēdas uz otru pusi. Haizivis drāzās blīkšķa virzienā, steigā grūzda- mās cita citai virsū, un tā kūla ar astēm, līdz viss ūdens bija baltās putās un pašas tās vairs nekā nevarēja sare­dzēt, bet ikviena domāja, ka otra aprijusi mazulīti. Un Ūdens puisēns uznira un izrāpās krastā ar otru treknu omāru karalim.

Un visas trīsdesmit deviņas haizivis atkal mērīja as­tes, un pēc tam aprija to, kurai tā bija visīsākā, tā ka ta­gad palika tikai trīsdesmit astoņas haizivis. Bet Ūdens puisēns tikai darbojās tā, kā jau es stāstīju, un haizivis arī tāpat, kā jau tev teicu, un pēc katras haizivs, kuru tās brāļi apēda, uz klints tika nolikts vēl viens trekns omārs karalim. Protama lieta, astes mērīdamas, haizivis neganti strīdējās un ķildojās, tomēr galu galā viss nokārtojās pa­reizi un taisnīgi, jo, kad bija atlikušas vairs tikai divas haizivis, tās tad arī bija pašas milzonīgākās no visām četrdesjnit.

Un Ūdens puisēns atkal apgalvoja, ka haizivs ar īsāko asti esot viņa draugs, apmānīja abas haizivis ar vēl vienu lavas kluci un iznesa malā vēl vienu omāru. Abas haizivis zvērējās, ka otrai aste esot īsāka, un abas cīkstē­jās, lai aprītu otru, bet tā ar garāko asti uzveica,,.

—  Paga, o, Kohokumu! — es viņu pārtraucu. — Nepie- mirsti, ka šī haizivs taču jau bija …

—   Zinu jau, ko tu gribi teikt, — Kohokumu man atkal atņēma stāsta pavedienu. — Un tev taisnība. Ilgs laiks pa­gāja, kamēr viņa apēda trīsdesmit devīto haizivi, jo trīsdesmit devītās haizivs vēderā jau atradās deviņpa­dsmit citas haizivis, ko tā bija aprijusi, bet četrdesmitās haizivs vēderā bija pārējās deviņpadsmit haizivis, ko tā bija apēdusi, tā ka ēstgriba uzvarētājai vairs nebija tāda kā sākumā. Bet pirmām kārtām paturi prātā, ka tā bija ārkārtīgi liela haizivs.

Tik ilgs laiks pagāja, kamēr viņa notiesāja šo otru hai­zivi un visas deviņpadsmit haizivis tās vēderā, ka viņa vēl ēda un ēda, kad bija jau iestājusies tumsa un Vaihī ļaudis visi aizgājuši mājās, aiznesdami līdzi omārus ka­ralim. Un vai nākamajā rītā viņi neatrada pēdējo haizivi krastā nosprāgušu, vidū pušu pārplīsušu no pārmērīgas ēšanas?

Kohokumu pēdīgi bija sasniedzis gala punktu un ar šķelmīgu skatienu cieši vērās man acīs.

—   Paga, paga, o, Lakana! — viņš aizkavēja vārdus, kas jau lauzās man uz mēles. — Es zinu, ko tu tagad teiksi. Tu teiksi, ka pats ar šāvām acīm es to neesmu redzējis un talab arī nevaru zināt to, ko tev stāstīju. Bet es zinu gan un varu to pierādīt. Mans tēvatēvs pazina Ūdens puisēna tēva tēvoča mazdēlu. Un tāpat tur tas klints izcilnis, uz kuru patlaban rādu ar pirkstu, ir tā vieta, kur Ūdens pui­sēns stāvēja un nira. Es pats tur esmu niris pēc omāriem. Tā ir lieliska omāru vieta. Tāpat es bieži vien esmu tur re­dzējis haizivis. Un tur pašā dibenā, kā man gan labi zi­nāms, jo pats esmu tos redzējis un pārskaitījis, guļ tie trīs­desmit deviņi lavas kluči, kurus iesviedis Ūdens puisēns, kā jau tev stāstīju.

—   Bet… — es iesāku.

—   Kuš! — viņš mani aprāva. — Skat! Kamēr mēs tēr­zējām, zivis atkal sākušas kosties.

Viņš norādīja uz trim bambusa kārtīm, kas izslējušās lēkāja kā trakas par zīmi, ka zivis uzķērušās uz āķiem un ūdenī rausta auklas. Noliekdamies pie sava irkļa, Koho­kumu vēl noņurdēja, lai mani pārliecinātu:

—   Protams, ka es zinu. Tie trīsdesmit deviņii/lavas kluči tur ir vēl šobaltdien. Tu pats tos vari kādu dienu pār­skaitīt. Skaidrs, ka zinu, un tas ir patiess notikums.